Image-empty-state.png

GUNĀRS PĪLĀDZIS

1999.gada 31.jūlijs bija skaista, saulaina diena. Pirmo reizi iebraucu „Viesturos” un satiku savu vecu draugu Jāni Pētersonu – golferi ar stāžu. Jānis piedāvāja iziet ar viņu deviņas bedrītes. Ja gribot, varot arī pamēģināt uzsist. Pamēģināju. Pirmā bedrīte – daudz muliganu, bet otrajā jau tikai četri sitieni.

Un tā es jau 19 gadus ar rokām un kājām esmu golfā. „Viesturos” kopš 2002.gada biju kluba prezidents. Būt par prezidentu nebija viegli. Lielākais izaicinājums – attiecības ar golfa sabiedrību un attiecības ar golfa laukumu. Jā, no vienas puses, būt par kluba prezidentu ir grūti, bet, no otras puses, ja ir vēlēšanās darīt sabiedrisko darbu un ja tas nav uzspiests, tad nemaz nav tik sarežģīti. Grūti ir tie darbi, kas uzspiesti.

Starp citu, pirms kara Rumbulā golfa laukums tika praktiski pabeigts, un vajadzēja tajā sākt spēlēt, bet tad Latvijā ienāca krievi, pateica, ka golfs ir buržuāziska spēle, un laukumu nolīdzināja. Ja nebūtu 50 okupācijas gadu, šodien latvieši golfā būtu daudz labāki un šai spēlei mūsu valstī būtu pavisam cits statuss. Ja toreiz Rumbulā laukums būtu sācis darboties, daudziem mana vecuma cilvēkiem būtu jau daudzu desmitu gadu golfa pieredze. Un mums būtu daudz vairāk spēcīgu golferu.