Image-empty-state.png

KAZIMIRS ŠĻAKOTA

Golfu „Viesturos” sāku spēlēt 2000.gadā. Skatījos, kā dara pārējie, un spēlēju līdzi. Īpaši netrenējos, tomēr spēlēju aktīvi. Daudz mācījos no Gunāra Pīlādža un citiem. Mūsu „Viesturu” sākuma gadu kompānija nebija liela, bet bija draudzīga, un ar daudziem golferiem no tiem gadiem joprojām esam labi draugi. Ik pa laikam dodamies kopīgos braucienos spēlēt golfu citās zemēs. Kad strādāju bankā, nespēlēt golfu bija gandrīz vai ne- pieklājīgi. Tas bija jāprot, jo ārvalstu braucienos daudz sarunu risinājām tieši golfa laukumos.

Reiz laukumā savam spēles partnerim jautāju, cik gadu viņš jau spēlē golfu. Viņš padomāja un teica, ka no 11 gadiem. Es sāku spēlēt 52 gadu vecumā. Protams, uz lieliem panākumiem tad nav ko cerēt. Bet golfs jau nav tikai sports – tā ir sabiedrība un laba kompānija, un tas man golfā patīk visvairāk. Golfs ir spēle pašam ar sevi.

Meži apkārt „Viesturu” laukumiem bija mana rūpe. Palīdzēju veidot mežu apsaimniekošanas projektus, un daudzus gadus saimnieki pie tiem arī turējās. Kad „Viesturiem” bija knapāki laiki, tas bija kaut cik finansiāls atspaids.

„Viesturu” laukums man šķiet vislabākais pasaulē. Īpaši prātā ir sākuma gadi, kad bija vien maza būdiņa, bet lieliski cilvēki, apbrīnojami garšīgas kotletes un zupa – soļanka. Joprojām man nav mīļāka laukuma par „Viesturiem”. Mazliet žēl, ka divdesmit gadu laikā tie nav tikuši pie vēl deviņām bedrītēm, bet tam ir arī sava labā puse: „Viesturos” vienmēr var tikt spēlēt, kad vien tīk, – nav jārezervē laukums mēnesi iepriekš. Tur jūtos kā savējais. Katru gadu spēlēju „Viesturos”, kad vien esmu Rīgā. Spēlētu vēl biežāk, ja vien pašlaik nedzīvotu Viļakā – 250 km no Rīgas.